19.decembrī ukraiņi atzīmē Svētā Mikolaja dienu, kad bērni, no rīta pamostoties, zem spilvena atrod sev sarūpētās dāvanas. Mazie ukraiņi, kuri patvērumu rod Latvijā, nebaidījās, ka dāvanas šogad izpaliks, jo viņi zina – ja vien viņiem ir spilvens, Svētais Mikolajs viņus atradīs jebkur pasaulē. Lai bērnu sapnis šogad patiešām piepildītos, pārsteigumu no Svētā Mikolaja sarūpēja ziedotāji un brīvprātīgie no Talsu novada fonda.
Lai pirmdienas rītā 49 ukraiņu bērni varētu mosties ar dāvanām zem spilvena, brīvprātīgajiem darbs sākās jau svētdienā. Viņiem bija jānogādā saldumu paciņas Talsos, Virbos un Rojā, lai naktī Svētā Mikolaja pienākumu tālāk varētu pildīt vecāki. Un patiesībā tas bija pārsteigums ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, jo viņi pat nezināja, ka ziedotāji šogad par viņiem parūpēsies. Kopā ar Talsu novada fondu sākotnēji ierodamies kādreizējā Virbu skolā, kur mīt vairākas ģimenes un arī četri bērni. Viņi gan paši pirmie izsteidzas negaidītajiem ciemiņiem pretī, tāpēc pārsteiguma dāvanas rītu nesagaidīs – mazie bezgala priecīgi uzreiz tiek pie saldumu paciņas. Emocionāli kļūst arī pieaugušie, kuri, asarai noritot pār vaigu, jautā, vai Svētais Mikolajs dāvanā atnesis arī mieru viņu zemei. Pēc brīža desmitgadīgais Artjoms, kurš jau pirmo konfekti aizbāzis aiz vaiga, stāsta, ka šogad no Svētā Mikolaja gribētu saņemt vēl saldumus un kādu rotaļlietu. Tas, ka bērni pie savām paciņām tiek jau svētdienā, ir maza bēda, jo vecāki, neskatoties uz grūto situāciju un dzīvi svešumā, mazajiem arī paši sarūpējuši pārsteigumu. Artjoma mamma mums klusiņām pačukst, ka dēlam tiks rācija un cerētie saldumi, bet meitai kastīte ar ziepju burbuļiem. «Tā ir ukraiņu tradīcija, bērni gaida, kaut arī ir tālu prom no mājām. Viņi jau nav vainīgi, ka šobrīd karš. Noskaņojums, protams, nav pats priecīgākais, bet bērni mums ir pats galvenais – ja viņiem ir svētki un prieks, tie ir svētki arī mums,» saka Artjoma mamma Aļina. «Paldies Latvijai, kas mūs tik labi ir pieņēmusi, un visiem, kuri sarūpēja šo pārsteigumu!»
«Talsu Kristīgās sadraudzības» namā satiekam Viktoriju, kurai arī brīvprātīgo ierašanās ir pārsteigums. Saņemtā paciņa naktī nonāks zem bērna spilvena. «Tas ir ļoti negaidīti un patīkami. Es pati arī esmu ko nelielu sarūpējusi. Bērni zina, ka ir Svētā Mikolaja diena, tāpēc pamostoties uzreiz skatās zem spilvena,» smaidot stāsta Viktorija. Vecāki patiešām cenšas, lai bērni tic, ka tās nav veikalā nopirktas lietas, bet īsts brīnums, ko sarūpējis Svētais Mikolajs. Šī ir diena bērniem, bet uz jautājumu, ko pieaugušie vēlētos dāvanā, Viktorija saka: «Mums ir tikai viena vēlme – miers Ukrainā! Un lai bērni veseli!»
Svētais Mikolajs ir nabagu un bērnu aizbildnis, un gluži kā latviešu bērni ik decembri raksta vēstules Ziemassvētku vecītim, tā ukraiņi – Svētajam Mikolajam. Un paklausīgie patiešām 19.decembra rītā tiek pie dāvanām, bet tie, kuri nav labi uzvedušies, zem spilvena atrod žagarus. «Dāvanā nereti ir saldumi vai nelielas dāvanas, un lielas lietas mazie pat negaida – tas vienkārši ir mīļš apliecinājums, ka Svētais Mikolajs par tevi atceras. Vecāki cenšas sagaidīt to brīdi, kad bērni ir cieši, cieši aizmiguši, lai parūpētos par brīnumu. Mazie gan ilgi cenšas palikt nomodā. Es arī bērnībā negulēju, cik vien varēju, klausījos katru troksnīti, jo gribēju ieraudzīt, kā Svētais Mikolajs noliek dāvanu. Bet, protams, mēs aizmiegam, un no rīta pārsteigums,» atceras brīvprātīgā Orisja Urtāne Gajevska. Tieši viņai šogad radās ideja, ka jāpalīdz ukraiņu vecākiem dāvanas sarūpēt. «Es zinu, ka bērni gaida, un vecāki nelūgs nevienam, lai palīdz sagādāt dāvanas. Viņi paši cenšas kaut nieciņu sarūpēt,» saka Orisja. Uz mūsu komentāru, ja žagari brīvprātīgajiem nav līdzi, tātad visi ukraiņu bērni uzvedušies labi, viņa smaidot apstiprina, ka ļoti, ļoti labi. «Iet uz skolu un bērnudārzu, mācās, piedalās pulciņos – visi ir malači!»
Viens no brīvprātīgajiem, kurš svētdien devās līdzi, bija mācītājs Ainārs Kostanda, kurš izmantoja mirkli arī parunāt ar cilvēkiem. «Tā galvenā vēlme, kas izskan, ka viņi vēlas atgriezties mājās. Visi kā viens atzīst, ka bija cerējuši Ziemassvētkus 7.janvārī svinēt mājās, bet diemžēl saprot, ka tas nebūs iespējams,» saka A. Kostanda. «Es domāju, ka mēs visi varam palīdzēt izrādot mīlestību, kā nu mēs to mākam, kaut vai atnesot šīs mazās dāvaniņas un uzklausot. Fiziski karu, protams, nevaram apturēt, bet varam dāvāt savu līdzjūtību, mīlestību un sirds siltumu. Es domāju, ka tas ukraiņiem palīdz, jo viņi saprot, ka nav vieni.»
Brīvprātīgie dāvanas vecākiem nogādāja līdz pat vēlam svētdienas vakaram. Paciņas palīdzēja ziedotāji Talsu novada fonda labdarības akcijā «Brīnumam tici», un par to organizācija saka ikvienam sirsnīgu paldies. Sākumā domāts, ka tās tiks tikai bērniem līdz 12 gadiem, taču ātri vien fonds sapratis, ka tas nav taisnīgi pret citiem. «Ja ģimenē ir arī vecāki bērni, mēs nevaram iedot dāvanu tikai daļai. Tāpēc visām ģimenēm, kurās ir bērni, mēs sarūpējām prieku,» stāsta Talsu novada fonda valdes priekšsēdētāja Iveta Rorbaha. Taču ziedotāji bijuši dāsnāki nekā saldumu paciņām bija nepieciešams, tāpēc bērniem tiks sarūpēts papildus prieks – janvāra vidū kopīgs pasākums Klaunu mājā. «Šodien, esot ar viņiem kopā, es saprotu, cik reizēm tās mūsu rūpes ir maznozīmīgas ar lietām, kas ir patiešām svarīgas. Lai tiešām būtu miers gan pasaulē, gan katram dvēselē, un varam dzīvot un veidot to dzīvi, kādu esam vēlējušies!»
